Kara laikā Liepājā bija vairākas ieslodzījuma vietas, kara gūstekņu nometnes un cietuma kameras pie strādājošām rūpnīcām. Bet visdraudīgākais, šausminošākais bija Sieviešu cietums – otrā pilsēta. Tajā tika uzņemti ebreji, kuri tika arestēti vācu okupācijas pirmajās dienās, un tie, kuri reidu laikā tika aizturēti uz ielas (joprojām bija pazuduši tikai vīrieši, sievietes). Tur ievestie ebreji no dienām līdz mēnesim tika turēti briesmīgā ieslodzījumā, viņus sita, izsmēja, pazemoja un apvainoja visos iespējamos veidos.
No Kalmana Linkmēra atmiņām:
“Tiklīdz cietuma vārti atvērās, mums uz galvas krita sitienu krusa … Mūs cietuma pagalmā iebāza kā siļķes mucā. Apmēram tūkstoš ebreju, jaunu un vecu, stāvēja saulē, kas aizmirsa viņu acis. Tie, kas nolaida galvu vai mēģināja pakustēties, saņēma briesmīgus triecienus. Spīdzinātāji viņus sita līdz nāvei, un bija briesmīgi dzirdēt, kā izsmeltais upuris tiek nogalināts.”
Šajā cietumā no piekaušanas cieta daudzi pazīstami liepājnieki – ārsti, skolotāji, sabiedrībā pazistamas personas, tostarp pilsētā cienījamais ārsts Švabs, kurš kopā ar simtiem citu pēc tam tika nošauts bākā.
Tie, kurus pirmajās dienās nenošāva, dažreiz tika izpirkti. Naudas vienība bija LEIKA kamera vai zelta pulkstenis. Daži šādā veidā tika izglābti (diemžēl, kā izrādījās, tikai uz brīdi). Un tie, kas varēja labprātīgi palīdzēja, saprotot, ka šodien viņi kādu glābj, un rīt viņiem pašiem būs vajadzīga palīdzība.