Pasākumi 2022

• Ceturtdien, 21. jūlija vakarā, Atklātā sabiedriskā fonda “Liepājas ebreju mantojums” dibinātāji Selvins Hāss, Sergejs Zaharins un fonda direktore Ilana Ivanova atklāja salidojumu un sveica tā dalībniekus.
• Pilsētas mērs Gunārs Ansiņš savā uzrunā salidojuma dalībniekiem uzsvēra fonda darbības nozīmi – turpināt seno tradīciju, holokaustā izdzīvojušajiem regulāri tiekoties Liepājā. Tagad salidojumus organizē pēckara paaudze un izdzīvojušo liepājnieku mazbērni.
• Salidojuma goda viesis Izraēlas vēstniece Latvijā Šārona Rapaporta-Palgi uzsvēra Liepājas ebreju nesaraujamo saikni ar Izraēlu, ko stiprinājuši daudzi liepājnieki – tie, kuri Izraēlā ieradās pirms II pasaules kara, un tie, kuri, izdzīvojuši holokausta šausmās, pārcēlās uz savu etnisko dzimteni.
• Viens no salidojuma tradicionālajiem pasākumiem bija menoras aizdegšana. Pirmo sveci sešu miljonu ebreju holokausta upuru piemiņai aizdedza Izraēlas vēstniece. Otro sveci visu Liepājas un tā apkārtnes ebreju glābēju piemiņai aizdedza pilsētas mērs Gunārs Ansiņš. Trešo sveci iededza viena no nedaudzajiem holokaustā izdzīvojušajiem Liepājas bērniem Mēŗija Bojāra.
• Sveču aizdegšana septiņžuburu svečturī salidojuma atklāšanas dienā ir veltījums un cieņas izrādīšana visiem Liepājas ebrejiem, kuri gāja bojā vai arī izdzīvoja holokaustā, tas ir veltījums ebreju glābējiem, pateicoties kuriem, pastāv ebreju kopiena un tai ir nākotne.

1. Būtiska salidojuma tradīcija ir pieņemšana pilsētas domē. Salidojuma otrajā dienā salidojuma dalībniekus pie sevis uzaicināja Liepājas vicemērs Atis Deksnis. Viesus iepazīstināja ar prezentāciju par pilsētas attīstību un tās perspektīvām. Pasākuma dalībnieki uzdeva jautājumus, un bija jūtams, ka viņus ļoti interesē Liepāja un tās nākotne.
2. Ļoti nozīmīga šādu starptautisku Liepājas ebreju tikšanās pasākumu tradīcija ir piemiņas vietu apmeklējums. Šogad 50 salidojuma dalībniekiem bija iespēja piedalīties piemiņas tūrē ar autobusu, lai izrādītu vislielāko cieņu liepājniekiem – holokausta upuriem un tiem bezbailīgajiem Liepājas un Kurzemes iedzīvotājiem, kuri slēpa ebrejus, izglābjot viņus no nenovēršamas nāves. Tūri vadīja Diāna Golovanova un Ilana Ivanova.
3. Piemiņas tūres dalībnieki apmeklēja piemiņas zīmi pie bijušās Liepājas Lielās Horālās sinagogas Kuršu ielā 11/13, nolasīja Kādoš pie memoriālās sienas ebreju kapsētā un pie atjaunotā pieminekļa ebreju karavīriem, kuri krita pie Liepājas Latvijas brīvības cīņās. Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis, kurš piedalījās šajā braucienā, pastāstīja par pieminekļa tapšanas vēsturi un iepazīstināja salidojuma dalībniekus ar Latvijas Ebreju – kara veterānu asociācijas vēsturi.
4. Nākamā tūres pietura bija “Taisnīgo starp tautām” aleja memoriālajā kompleksā Šķēdē. Ikviens, kurš apmeklē memoriālu Šķēdē, vienaldzīgi neaizies garām 27 stēlām, kurās iekalti Liepājas ebreju glābēju “Taisnīgo starp tautām” vārdi. “Bez šo vīrišķīgo cilvēku varonības un vēl 17 cilvēku, kuri palīdzēja viņiem organizēt ebreju glābšanu, nebūtu ne to, kuri ieradās uz salidojumu, ne arī pašreizējās ebreju kopienas. Bet svarīgākais – nebūtu pierādījumu Liepājas un Liepājas apkārtnes ebreju totālai iznīcināšanai kara laikā,” vēršoties pie salidojuma dalībniekiem, teica Ilana Ivanova (Zivcone), Dāvida un Henijas Zivconu meita, kurus izglāba Roberts un Johanna Seduli.
5. Žaņa Lipkes muzeja vēsturniece un pētniece Maija Meijere-Oše īsumā pastāstīja, kas motivēja glābējus, kad, riskējot ar savu un savu tuvinieku dzīvību, viņi centās izglābt ebrejus.
6. Ejot garām stēlām ar taisnīgo vārdiem, jaunākā gadagājuma salidojuma dalībnieki nolika ziedus un nosauca varoņu vārdus.
7. Memoriāls Liepājas ebrejiem – holokausta upuriem ir nozīmīgākais piemiņas komplekss, kas veltīts Latvijas ebreju traģēdijai, un šodien tas ir pazīstams visā pasaulē. I. Ivanova pastāstīja, kā Liepājā tika iznīcināti ebreji, par nežēlīgāko no akcijām Šķēdē un šo noziegumu pierādījumiem.
8. Piemiņas ceremonijas noslēgumā Eduards Kaplāns un liepājnieks no Vācijas Zālamans Deifts nolasīja Kādišu.
9. Pirms 11 gadiem salidojuma dalībnieki Šķēdē iniciēja akciju “Pagātnes vienotība ar tagadni un nākotni” – visi, kuri bija sapulcējušies memoriālā, cieši sadevās rokās, izveidojot apli, tā izglābto ebreju bērni un mazbērni, viesi un ebreju kopienas draugi parādīja savu vienotību ar pagātni. Viņi to bija saņēmuši kā mantojumu, sargā to, un atmiņas par pagātni dod spēku nekad nepieļaut tās šausmas, kuras bija jāpārdzīvo viņu radiem un tuviniekiem. Arī 2022. gada vasarā notika šāda vienotības akcija.
10. Nākamā pietura bija Roņu ielā pie bākas. I. Ivanova dalībniekiem atgādināja, ka pirmās ebreju nošaušanas notika ne tikai Raiņa parkā, bet arī zivju pārstrādes rūpnīcas teritorijā pie bākas. Tad tika nošauti vairāk nekā 1300 ebreju, galvenokārt 16–60 gadus veci vīrieši. Salidojuma viesis Iļja Ļenskis pastāstīja par tā saucamās holokausta arheoloģijas pētījumiem, kas tika uzsākti šovasar, t.i., brāļu kapu atrašanās vietu identifikāciju. Stāstītais dalībniekos izraisīja lielu interesi. Tika uzdoti jautājumi par pētījuma neinvazīvajām metodēm, kā arī par holokausta arheoloģiju.
11. Atmiņu tūres laikā gids pastāstīja jaunus faktus par holokausta vēsturi Liepājā, kā arī par Liepājas geto Raiņa parkā, kur notika pirmās ebreju nošaušanas.
12. Piektdienas vakarā salidojuma dalībnieki pulcējās viesnīcas “Amrita” Jēkaba zālē uz svinīgajām vakariņām un operas dīvas, soprāna Sonoras Vaices koncertu. Tālu aiz Latvijas robežām pazīstamā dziedātāja Liepājas simfoniskā orķestra kvarteta pavadījumā izpildīja dziesmas idiš un ivritā, parādot savu daudzšķautņaino un izcilo talantu.

• Salidojuma laikā neviens no Toras sestdienas lasījumu dalībniekiem neizlaida sestdienas rīta nodarbību, kas tradicionāli beidzās ar maltīti. Pēcpusdienā salidojuma oficiālā programma beidzās ar konferenci un paneļdiskusiju par tēmu “Palikt cilvēkam necilvēcīgos apstākļos”.
• Atklātā ebreju fonda “Liepājas ebreju mantojums” pētniece Rozālija Suhar konferences dalībniekus iepazīstināja ar galvenajām atziņām, kurš, par ko un kāpēc piešķir goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām”.
• Viens no vadošajiem konferences lektoriem “Ebreji Latvijā” muzeja direktors Iļja Ļenskis atklāja maz zināmus faktus par ebreju glābēju, Latvijas izcelsmes zviedru uzņēmēju Hilelu Štorku.
• Žaņa Lipkes muzeja pedagoģe, pētniece un ekskursiju vadītāja Maija Meijere-Oša pastāstīja par to lielo darbu, kas veikts, lai pētītu maz zināmus faktus par ebreju izglābšanu. Pateicoties Maijas neatlaidībai, konferences laikā izdevās uzzināt par kādu izglābtu jaunu cilvēku, kurš, kā izrādījās, ir salidojuma dalībnieka no Vācijas Zālamana Deifta tēvocis.
• Salidojumā pirmo reizi tika prezentēts projekts “Liepājas ebreju ārsti holokausta laikā”, kura būtību izklāstīja Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja speciālists Mārtiņš Vesperis. Pētnieks pastāstīja par Liepājas ārstiem, kuri daudziem no salidojuma dalībniekiem bija labi zināmi. Pēc katras lekcijas notika diskusijas, kuru laikā tika precizēti atsevišķi vēstures fakti, kā arī atklāti jauni.
• Patīkams pārsteigums salidojuma dalībniekiem bija Latvijas pastāvīgā pārstāvja ANO, diplomāta Andreja Pildegoviča uzstāšanās, kurā viņš īsumā pastāstīja par situāciju pasaulē, īpašu uzmanību veltot karam Ukrainā, kas izraisa īpašu pārdzīvojumu un asociācijas. Vēstnieks uzsvēra, ka jāizdara viss iespējamais, lai pārtrauktu šo karu.
• Salidojuma goda viesu un dalībnieku vidū īpašu uzmanību, apbrīnu un cieņu izpelnījās liepājniece Mērija Bojāra, kura bija izdzīvojusi holokaustā. Neskatoties uz savu cienījamo 90 gadu vecumu, viņa nevarēja palaist garām nozīmīgo tradicionālo pasākumu un bija atlidojusi no Izraēlas kopā ar savu meitu Bellu. Kara laikā Mērija vēl bija bērns, bet līdz pat šim brīdim viņa sirdī saudzīgi glabā atmiņas par savu mīļo Liepāju. Ar tām viņa dalījās ar salidojuma dalībniekiem un pilsētas vadību, pie tam skaidrā latviešu valodā. Viņa neskaitāmas reizes atkārtoja: “Mana mīļā Liepāja.” Tāda uzticība un mīlestība pret savu bērnības pilsētu, neskatoties uz to, ka Liepājā gāja bojā visa Mērijas ģimene un viņa palika gluži viena, dārgi maksājusi.

Vēsturiskā holokausta piemiņa, cilvēktiesību jautājumi, ksenofobijas, antisemītisma un rasisma tēmas bija 2021. gada 13. oktobrī Malmē notikušā Starptautiskā holokausta atceres un antisemītisma apkarošanas foruma dienas kārtībā. Tajā piedalījās 50 valstu līderi, tajā skaitā Latvijas prezidents Egils Levits.

Viens no foruma rezultātiem ir minētā izstāde, kuru izveidoja Zviedrijas Institūts (Svenska Institutet). Latviski to tulkoja muzeja “Ebreji Latvijā” darbinieki sadarbībā ar Zviedrijas un Latvijas vēstniecību. Liepājā izstādi organizēja Atklātais sabiedriskais fonds “Liepājas ebreju mantojums”, fonds “Uniting History” un Liepājas ebreju kopiena.

Ekspozīcija veidota divos apjomīgos blokos. Pirmais – kā Zviedrijā izprot holokaustu un tā saikni ar cilvēktiesību jautājumiem. Otrais – kā mūsdienās izpaužas antisemītisms, rasisms un ksenofobija, un kā tas ietekmē dažādas sabiedrības sociālās grupas. Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis detalizēti pastāstīja par izstādes saturu, pievēršoties arī vēsturiskajam ekskursam. Zviedrija bija viena no valstīm, kur, neskatoties uz samērā lielo ebreju kopienu, nebija holokausta. Viņš pastāstīja arī par Zviedrijas inteliģenci un diplomātiem, kuri glāba citu valstu ebrejus, piemēram Raulu Vallenbergu, Pēru Angeru un Hilelu Šrohu. Viņš uzsvēra arī holokausta izpētes nozīmi ne tikai Eiropā kopumā, bet arī katrā valstī atsevišķi.

Izstādes atklāšanā piedalījās augsti profesionāls mūziķu trio.

Izstādes ekspozīcija “Remember – ReAct. Holokaustu pieminēšana un antisemītisma izskaušana Zviedrijā” Liepājas ebreju draudzes telpās Kungu ielā 21 ir apskatāma līdz 24. jūlijam. Izstādes apmeklējums jāpiesaka pa tālr. 29747027 vai 22318588.

2005. gada 1. novembrī ANO ģenerālās asamblejas sēde sasaucās ar 60. gadadienu kopš 1945. gada 27. janvārī tika atbrīvota Osvencimas koncentrācijas nometne. Tiek uzskatīts, ka nometnes pastāvēšanas laikā tur gāja bojā no 1,5–4 miljoniem cilvēku.

Sēdes atklāšanā ANO 7. ģenerālsekretārs Kofi Annans aicināja mūsdienu un nākamās paaudze nepieļaut fašisma šausmu atkārtošanos. Tieši viņš bija tas, kurš uzsvēra, ka dienā, kurā mēs godinām holokausta upurus, mēs godinām savienotās valstis, kuru armijas uzvarēja nacismu, kā arī tos drošsiržus, kuri riskēja un nereti arī zaudēja dzīvību, lai glābtu citus cilvēkus. Viņš akcentēja, ka mēs nedrīkstam ignorēt antisemītismu un mums jābūt gataviem rīkoties, lai izskaustu tā jaunās formas. Tā ir ne tikai ebreju tautas apņemšanās, bet arī visu citu, kurām draud vai kuras var apdraudēt tāds pats liktenis. Mēs turpmāk nedrīkstam pievērt acis uz naida ideoloģiju un diskrimināciju.

ANO Ģenerālā asambleja aicināja dalībvalstis izstrādāt un ieviest izglītojošas programmas, lai holokausta pieredze tiktu saglabāta nākamajām paaudzēm un sekmētu novērst genocīda aktus nākotnē.

Šodien mēs redzam, ka 21. gadsimtā šis jautājums prasa nopietnu izpratni un pilnveidi, lai holokausta fakti netiktu interpretēti, izpatīkot politiskām ambīcijām, neizglītotībai un neiecietībai. Daudz ir atkarīgs no mums, ebrejiem, bet, kad mēs runājam par diplomātiem, tad diez vai kāds uzskata viņus par varoņiem.

Kā teicis Lielbritānijas politiķis, premjerministrs un tuvs Vinstona Čērčila draugs Deivids Loids Džordžs (1863–1945): diplomāti bija radīti vienkārši tam, lai tērētu laiku. Iespējams, viņš vēl piebilstu – lai izliktos, aizstāvētu taisnošanos, vilcinātos, slēptos aiz žargona, izvairītos no morāliem spriedumiem un nekad neriskētu. Lai būtu veiksmīgs diplomāts, nepieciešamas noteiktas īpašības, tomēr vīrišķība parasti netiek uzskatīta par vienu no tām.

Patiesību sakot, kāpēc gan lai tā būtu? Diplomāts runā savas valsts valdības vārdā, nevis izsaka savas domas. Viņa uzdevums – sekot valdības izvirzītajiem uzdevumiem, ieturēt valdības līniju un nodrošināt tās likumu ievērošanu, lai kāda arī nebūtu šī līnija un šie likumi. Ja viņam ir iebildumi, viņam tie jāpatur pie sevis. Ja diplomāts to nav spējīgs izdarīt, domājams, ka viņam ir jāatstāj dienests.

Holokausta sagatavošanas laikā diplomātijai bija apkaunojoša loma. 1938. gada jūlijā, sastopoties ar aizvien pieaugošo ebreju bēgļu plūsmu no nacistiskā Vācijas un Austrijas, 32 valstu diplomāti tikās Eviānā, Francijā, lai vienotos par krīzes noregulēšanu. Viņi vienojās, ka neviens no viņiem neveiks nekādas darbības un nepalīdzēs. Toni noteica ASV, kas paziņoja, ka gadā uzņems tikai 27 370 emigrantus, kas bija no Vācijas un Austrijas emigrējošajiem noteiktā kvota. Praktiski visas Eiropas un Latīņamerikas valstis sekoja šim piemēram. Hitlera paziņojums bija nepārprotams: pasaule neko nedarīs, lai glābtu ebrejus.

Lielākā diplomātiskā korpusa daļa neko nedarīja. Kad tajā vasarā nacisti sāka deportēt Austrijas ebrejus uz Dahavu un Būhenvaldi, tūkstošiem izmisušu ģimeņu, lai meklētu palīdzību, ielenca 55 ārvalstu konsulātus Vīnē. 54 no tiem durvis bija slēgtas. Francija atteicās pieņemt iesniegumus par vīzu izsniegšanu. Paziņojums pie britu konsulāta vēstīja, ka vīzas netiek izsniegtas. Šveices diplomāti ebreju pasēs iespieda sarkanu burtu “J”, lai viņi nevarētu šķērsot robežu. Protams, viņi tikai izpildīja pavēles. Rīkoties savādāk, nozīmētu ignorēt savas valsts valdības politiku un kļūt nepakļāvīgiem, t.i., rīkoties nediplomātiski.

Bet bija daži diplomāti, kuri parādīja neparastu morālu vīrišķību. 48 diplomāti nacistiskajā Eiropā riskēja ar savu karjeru un dažkārt pat dzīvību, lai holokausta laikā glābtu ebrejus un citus bēgļus.