Pirms Otrā pasaules kara Liepājā (Libau) darbojās 12 sinagogas un lūgšanu nami. Visnozīmīgākā bija Lielā Horālā sinagoga1 Pētera ielā 13 (tag. Kuršu 11/13). Tā bija ļoti skaista ēka un viena no lielākajām un mākslinieciskā ziņā vērtīgākajām sinagogām Latvijā.

Liepājas Lielā Horālā sinagoga tika celta laikā no 1870.–1873. gadam neorenesanses stilā un veidota pēc Oranienburger Straße sinagogas parauga Berlīnē. Sinagogas rietumu pusi vainagoja trīs kupoli. Tika tiražētas pastkartes ar Liepājas Lielās Horālā sinagogas kā ievērības cienīgas sakrālās celtnes fotoreprodukcijām.

Horālās sinagogas celtniecība izraisīja sīvu konfliktu ar tradicionālās sinagogas celtniecības sekotājiem. Gaons Elijagu Liders, kurš tajā laikā bija Žagares (tag. Žagare, Lietuva) un Goldingenas (tag. Kuldīga) rabīns, uzlika aizliegumu, jo jumta korē slējās kupols ar Dāvida zvaigzni, kas no tālienes izskatījās kā krusts, un bima (katedra, Toras lasīšanas pults) atradās līdzās svētākajai vietai Aron kodeš (Toras glabāšanas skapītis jeb šķirsts). Turklāt sinagogas sieviešu galerijas starpsiena bija veidota ļoti zema un sievietes bija redzamas līdz pusei. Šī aizlieguma dēļ trīs gadus sinagoga stāvēja tukša, un vācu ebreju minjans2 kuru katru dienu gatavojās izklīst. Stāsta, ka bada gados solīja bagāti atalgot tirgus ebrejus, lai viņi dotos lūgties uz sinagogu, tomēr neviens negāja. 1876. gadā notiekošajā iejaucās Lietuvas ortodoksālie rabīni Gilels un Elijagu (Eli Dovs Bērs Levinsons), un rezultātā tika panākta vienošanās. Pateicoties viņu pūlēm, no kupola tika noņemta Dāvida zvaigzne, bimu pārvietoja sinagogas centrā un paaugstināja sieviešu galerijas starpsienu.

Liepājas Lielajā Horālajā sinagogā bija augsti profesionāls kantoru3 koris un zēnu koris, kurš svētkos pavadīja kantoru dziedājumu. Tādās dienās Horālā sinagoga bija pilna ar cilvēkiem, un klausīties kori un izcilos kantorus ieradās ne tikai ebreji, bet arī citu tautību pārstāvji – liturģiskās mūzikas cienītāji. Liepājā viesturnejās bieži ieradās Eiropā pazīstami kantori, piemēram, Moše Kusevickis un citi.

Visspilgtākā personība kantordziedāšanā bija Ābrams (Allans) Mihelsons. Viņš piedzima Liepājā 1919. gada 17. decembrī Jakoba (tag. Radio) ielā 11. Viņa tēvs bija ievērojams Liepājas kantors, kurš mācīja liturģisko mūziku. Savās mājās viņš organizēja hederu, kur mācīja bērniem Toru un Tegilimu. Tieši pateicoties savam tēvam, mazais Ābrams agri sāka dziedāt Liepājas Horālās sinagogas zēnu korī. Pasaulslavenais Miša Aleksandrovičs pirmo reizi Rīgas publikas priekšā uzstājās piecu gadu vecumā, bet Ābrams jau trīs gadu vecumā sinagogas korī dziedāja solo. Viesturnejas laikā viņa uzstāšanos noklausījās Moše Kusevickis un mazajam Ābramam paredzēja izcilu nākotni. Un tas arī notika. Ābrams devās koncertturnejās pa Latviju, Vāciju, Poliju un Zviedriju. Viņu, tāpat kā Mišu Aleksandroviču, sauca par mazo wunderkind (brīnumbērnu).

Ābrama Mihelsona ģimene gāja bojā holokaustā. Bet viņam kara sākumā 18 gadu vecumā izdevās emigrēt uz ASV. Otrā pasaules kara laikā Alans Mihelsons dienēja ASV karaflotē Klusajā okeānā. Pēc demobilizācijas viņš mācījās vokālu Metropolitēna mūzikas skolā Čikāgā un Artūra Džordana konservatorijā Indianapolē, stažējies pie izcilā kantora Maksa Volberga Filadelfijā. No 1952. gada Alans Mihelsons bija kantors „Adat Ari El” sinagogā Holivudas ziemeļdaļā. No 1960. gadu vidus līdz aiziešanai pensijā 1984. gadā Alans bija Vudlendhilsas (Woodland Hills) „Ebreju sabiedriskā centra” sinagogas kantors un kormeistars. Pateicoties savai unikālajai balsij un meistarībai, A. Mihelsons ir piedalījies vairāku Holivudas filmu apskaņošanā, tostarp Stenlija Kramera „Nirnbergas process” (1961).

Alans Mihelsons Mūžībā devās 1991. gada 29. septembrī Vudlendhilsā (Kalifornija, ASV).

Liepājas Lielā Horālā sinagoga tika nopostīta vācu okupācijas laikā 1941. gada jūlijā. Pēc vācu nacistu nodoma, pilsētā nekas nedrīkstēja atgādināt par ebrejiem, it īpaši tāda brīnišķīga celtne kā Lielā sinagoga. Tomēr pilsētas centrā uzspridzināt ēku bija bīstami, jo varēja ciest apkārt esošās koka būves. Tāpēc sinagogu nojauca ar rokām, un to piespieda darīt ebrejiem, kurus veda uz turieni piespiedu darbos. Sinanogu izlaupīja, Toras ruļļus – svētās ebreju grāmatas – atritināja ugunsdzēsēju laukumā un vēlāk iznīcināja.

Sinagoga Oranienburger Strasse (tag. Jaunā sinagoga-Neue) Berlīnē

Sinagoga Oranienburger Strasse (tag. Jaunā sinagoga-Neue) Berlīnē tika uzcelta laikā no 1859. līdz 1866. gadam. Pirms Otrā pasaules kara tas bija lielākais un lieliskākais ebreju lūgšanas nams Vācijā – sava veida arhitektūras brīnums. Ēku vainagoja apzeltīts kupols, kas bija redzams jūdzēm apkārt. Ieejas fasādi ierāmē divi torņi, kuru augšpusē ir arī apzeltīti kupoli. Sinagoga tika restaurēta un tajā var apmesties aptuveni 3000 draudzes locekļu.

Liepājas Lielā Horālā sinagoga

Liepājas Lielās Horālās sinagogas Kantoru un zēnu kori

Avoti

– Reform or Consensus? Choral Synagogues in the Russian Empire by the Center for Jewish Art, the Hebrew University of Jerusalem, Jerusalem. Vladimir Levin.
https://wikipedia.org
– Leibs Ovčinskis. Ebreju vēsture Kurzemē un Zemgalē, Rīga, 1928

______________________________________________

1- Horālā singoga (Horšul, idiš) – sinagogas veids Austrumeiropā. Horālās sinagogas iemiesoja ebreju apgaismības idejas (haskala) un daļēji reformēja tradicionālās ebreju paražas (minhag). XIX gadsimta beigās sinagogās nāca modē kantoru dziedāšana. Lai palielinātu kantora dziedāšanas efektu, viņu pavadīja neliels, parasti četri līdz astoņi dziedātāji, vīriešu koris. Tāpēc šādas sinagogas sāka dēvēt pa horālām. Atšķirībai starp horālo un tradicionālo sinagogu visdrīzāk bija estētisks raksturs.

2 – Minjans – desmit vīriešu, kvorums, kas nepieciešams, lai sinagogā varētu notikt lūgšanas, kā arī veikti citi jūdaisma reliģiskie rituāli.

3 – Kantors – cilvēks, kurš vada lūgšanas, un kuram, pirmām kārtām, jābūt patiesam, garīgi augsti stāvošam cilvēkam. Vēlams, lai viņa balss būtu patīkama. Liepājas kantoriem vienmēr bija labas balsis un viņi bija izcili mūziķi.