Piemiņas plāksne ebrejiem – pirmajiem masveida iznīcināšanas upuriem nacistu okupācijas laikā Liepājā, Roņu ielā netālu no bākas.
No vēstures
Holokausts Latvijā sākās 1941. gada 23. jūnijā.
Tajā dienā kapsētā pie Grobiņas baznīcas Sonderkommando 1A karavīri nogalināja sešus vietējos ebrejus, tostarp pilsētas farmaceitu.
29. jūnijā nacistiskais karaspēks okupēja Liepāju. Pēc spēcīgas pilsētas bombardēšanas pilnībā tika iznīcinātas 117 ēkas, 450 – daļēji sagrautas. Vislielākie postījumi bija Vītolu, Graudu, Lielā ielā, rajonā ap Rožu laukumu un ostā.
Vācijas Drošības dienests (SD no Sicherheitsdienst) nekavējoties pārņēma kontroli un pārvaldību pār visām apcietinājuma vietām Liepājā un tās apkārtnē. SD darbības sfērā bija sieviešu cietums (saukts arī par pratināšanas cietumu) Tiesu ielā 5, pilsētas cietums noziedzniekiem Dārza ielā, koncentrācijas nometne Dārza ielā 11, Dulag 101 karagūstekņu nometne (saīsinājums no vācu Durchgangslager – Tranzīta nometne), tranzītnometne Sarkanās Armijas karavīru ģimeņu locekļiem skolas ēkā Alejas ielā 16 un no 1942. gada pavasara – ebreju geto kvartālā starp Dārza, Bāriņu, Kungu un Apšu ielu.
No pirmajām okupācijas dienām ar latviešu pašaizsardzības organizācijas (Selbstschutz) līdzdalību sākās ebreju politiskie aresti un slepkavības. Pēc profesora A. Ezergaiļa teiktā, uz 1941. gada jūliju nacistu rokās nonāca aptuveni 5700 Liepājas un apkārtnes ebreji. Sākotnēji ebreju nošaušana nebija organizēta un tika veikta galvenokārt pilsētā – Raiņa parkā un pie bākas.