No vēstures
Pirms kara Seduli dzīvoja Peldu ielā 44. Tolaik Roberts strādāja ostā, bet vēlāk iekārtojās darbā par mājas pārvaldnieku Tirgoņu ielā 22 (bij. Tirgoņu 14), un ģimene pārcēlās uz dzīvi sētas nama trešajā stāvā. Roberts bija labs amatnieks, kā arī fiziski spēcīgs, tāpēc ēkā veica sētnieka, kurinātāja, elektriķa un atslēdznieka pienākumus. Kopā ar viņu dzīvoja sieva Johanna (Anna) un divas meitas – Indra, dzimusi 1937. gadā, un Irīda, dzimusi 1940. gadā.
Dāvids Zivcons, viens no Sedulu ģimenes izglābtajiem, ar Robertu bija pazīstams vēl pirms kara. Līdz ar nacistu ierašanos sākās Liepājas ebreju vajāšanas un iznīcināšana. Roberts bija redzējis šausminošos arestus, piekaušanu un ņirgāšanos par ebrejiem un nevarēja ar to samierināties. Saticies ar Dāvidu, viņš apsolīja grūtā brīdī palīdzēt.
Kad 1941. gada 29. jūnijā vācu karaspēks ienāca Liepājā, nacistu rokās nonāca apmēram 5700 ebreju. Pēc nacistu atskaitēm, 1942. gada janvārī dzīvi bija palikuši apmēram 1500 ebreji, un viņu skaits bija pārāk liels, lai izveidotu geto. 1942. gada 1. jūlijā Liepājas geto tika ieslodzīti 816 dzīvi palikušie ebreji – galvenokārt dažādu nozaru speciālistu ģimenes. Atrodoties geto, D. Zivcons uzturēja sakarus ar Robertu un apsprieda iespēju izveidot slēptuvi gadījumam, ja viņš nolems bēgt.
Oktobra sākumā kļuva skaidrs, ka geto likvidēs, tāpēc 5. oktobrī Dāvids ar sievu Heniju un Hildu un Mihaelu Skuteļskiem bēga. Roberts gaidīja savu draugu un viņa sievu, bet kopā ar viņiem ieradās vēl divi, kuriem viņš arī nevarēja atteikt palīdzību.
Roberts bēgļus iekārtoja slēptuvē pagrabā aiz slepenas šķērssienas, kas atradās namā, kurā viņš dzīvoja kopā ar ģimeni. Nokļūt slēptuvē varēja tikai caur īpašu lūku, kas atradās Roberta darbagaldā. Galvenais nosacījums slēptuves iemītniekiem – tajā jāpaliek visu laiku un to nekad nedrīkst atstāt. Viņiem bija jāizturas pēc iespējas klusi, un viņiem nebūs iespējams redzēt dienas gaismu līdz pat atbrīvošanai. Virs slēptuves atradās vācu maizes ceptuve. Jebkurā brīdī kāds no ceptuves vai piegādātājs varēja sadzirdēt troksni, un tad gūstekņiem un Sedulu ģimenei būtu beigas. Vēlāk pagrabā noslēptajiem ebrejiem pievienojās vēl trīs vīrieši. Viņi bija no tiem, kuri pēc geto likvidācijas palika strādāt vāciešiem. Seduls viņiem piedāvāja palīdzēt, un līdz ar to Roberta aizgādība bija septiņi cilvēki. Kara laikā paēdināt tik daudz cilvēku bija ļoti sarežģīti. Tā kā visi slēptuves iemītnieki bija labi amatnieki, viņi veica dažādus remontdarbus, kas deva iespēju Sedulam nopelnīt papildus pārtiku.
1944. gada29. aprīlī agri no rīta Roberts atveda vēl trīs bēgļus. Viņi bija no Paplakas kara bāzes. Viens no viņiem – Ārons Vestermans vēlāk atcerējās, kā viņi pieklauvēja pie Sedula durvīm, kurš kopā ar sievu viņus silti uzņēma. Roberts viņus paēdināja, iedeva viņiem pistoli un aizveda uz pagrabu, kur viņi sev par pārsteigumu satika vairākus paslēpušos ebrejus.
Pēc nedēļas bēgļiem Sedula slēptuvē pievienojās Riva Zivcone – Dāvida brālēna Leopolda Zivcona sieva, kuru kara sākumā nošāva pie bākas. Pēc Liepājas geto likvidēšanas viņa kopā ar savu mazo meitiņu nokļuva Rīgas geto. No turienes viņām izdevās bēgt. Vēl atrodoties Liepājas geto, Dāvids bija pateicis Rivai, ka nepieciešamības gadījumā pēc palīdzības viņa var vērsties pie Sedula. Domājams, drošības labad viņš netika atklājis, ka plāno bēgt un paslēpties pie Sedula. Tāpēc, kad Roberts aizveda Rivu uz pagrabu, viņa bija pārsteigta, tur satiekot Dāvidu. Tagad Sedula slēptuvē bija 11 ebreji, kuriem nācās sadzīvot grūtos apstākļos, riskējot, ka viņus jebkuru brīdi var atrast ceptuves darbinieki vai viņi var tikt nodoti.
Viens no bēgļiem – Kalmans Linkimers – no 1941.–1945. gadam rakstīja dienasgrāmatu.
Par nožēlu, dienasgrāmatas pirmā daļa par laikposmu no 1941.–1943. gadam bija palikusi Paplakā. Kalmans Sedula pagrabā turpināja rakstīt dienasgrāmatu. Pēc slēptuves līdzbiedru atmiņām viņam izdevās atjaunot daudzas epizodes no dienasgrāmatas pirmās daļas. Šī dienasgrāmata ir unikāls dokuments un holokausta histogrāfija. Tā dod ieskatu ne tikai notikumos, kas risinājās Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijā, bet par tūkstošiem Liepājas un citu valstu ebreju likteni.
K. Linkimera dienasgrāmata ataino notikumus holokausta laikā Latvijā, kurus neatspoguļo statistika vai aprakstu kopsavilkumi, tā liek mums izjust to gadu šausmas, kā arī cilvēku, kuri bija ierauti šajos briesmīgajos notikumos, varonību un nelokāmību.
Dienasgrāmatā aprakstīta pagraba iedzīvotāju ikdiena, viņu sadzīves apstākļi un ierobežojumi, ar kuriem nācās saskarties gūstekņiem. Vismazākais troksnītis varēja būt iemesls, lai policisti ar suņiem uzsāktu ēkas pārmeklēšanu, kas izraisītu ne tikai bēgļu, bet arī Sedulu ģimenes neizbēgamu bojāeju. Visiem bija viens mērķis – izdzīvot par katru cenu un liecināt par nacistu un viņu rokaspuišu noziegumiem.
Lūk, kā Kalmans Linkimers apraksta slēptuvi Tirgoņu ielā 22:
„Uz pagrabu veda kāpnes. Priekštelpā bija atslēdznieku darbnīca, aiz tās – telpa, kurā atradās ēkas centrālapkures katls. Caur šauru lūku smagā darbagaldā mēs nokļuvām savā slēptuvē, kurā bija divas nelielas istabiņas bez durvīm, kā arī pieliekamais. Es uzreiz sapratu, ka visi, kuri šeit sapulcējušies, neatrodas te, tikai lai glābtu savu dzīvību, bet viņiem bija arī mērķis un pienākums, kuru tagad mēs centīsimies izpildīt kopā. Pie sienas karājās vairākas kartes, kurās atzīmēja stāvokli austrumu frontē. Uzreiz iekrita acīs plaukts ar numuriem un labajā pusē zīme – „munīcija”. Tur atradās arī sešas par pašu naudu iegādātas pistoles. Es uzreiz sapratu, ka mūs nesagūstīs dzīvus (Likermana kursīvs). Tagad mums beidzot radās izdevība ar ieročiem rokās aizsargāt savu dzīvību un, kad pienāks laiks, liecināt par nevainīgo ebreju asinīm. Visi drošības pasākumi liecināja, ka te darbojušies gudri cilvēki. Viss bija paredzēts. Bija sagatavotas lāpstas un cirvji, ja slēptuvi bombardēšanas laikā aizbērtu gruveši. Te atradās arī pieliekamais pārtikai, neaizskaramajiem krājumiem gadījumam, ja ārkārtas situācijā Roberts nevarēs to sagādāt. Saviem spēkiem bija ievilkts ūdensvads un elektrība, no rezerves daļām Dāvids uzmeistaroja radioaparātu, kuru klausījās ar austiņām. Sievietēm bija izgatavotas gultas. Seši vīrieši savā istabā gulējai uz grīdas. Krēsli bija nodrošināti ar gumijas paliktņiem, lai nerastos troksnis. Runāt vajadzēja čukstus, jo stāvu augstāk atradās ceptuve, mums vajadzēja būt ļoti uzmanīgiem, lai mūs nesadzirdētu. No Seduliem uz pagrabu bija ievilkta signalizācija – lampiņa, kuras iedegšanas biežumam un ilgumam bija noteikta nozīme: viens garš signāls – ieslēgt motoru; divi gari signāli – izslēgt; divi īsi nozīmēja, ka jāuziet pie Seduliem; trīs īsi signāli – visiem jāatstāj lielākā istaba, jo kāds devās uz pagrabu; pieci nozīmēja, ka Seduli nāk lejā, bet daudzi signāli pēc kārtas bija trauksme. Tad visiem bija jāpaņem savas pistoles un jābūt gataviem.”
“…Kad Roberts mūs aizveda uz pagrabu, mēs bijām priecīgi tikties ar tiem, kuri tur dzīvoja jau sešus mēnešus. Viņi ieradās nemanāmi un nez no kurienes, it kā būtu izauguši no zemes….”
„Pastāvīgie iemītnieki” piedāvāja mums uzminēt, no kurienes viņi uzradušies. Mēs sākām meklēt slēptuvi, bet nevarējām atrast. Lai vēl vairāk mūs maldinātu, D. Zivcons ieslēdza kaut kādu sarežģītu mehānismu sakot, ka durvis tiek atvērtas ar elektrības palīdzību. Tomēr mēs neko nevarējām atrast. Pēc tam Dāvids mums visu parādīja. Apmēram pusmetru biezajā sienā bija ierīkota aile, ko nosedza darbagalds. Aiz darbagalda atradās atvelkama plātne, aiz kuras bija ieeja slēptuvē. Drīz mums parādīja, kā dažu sekunžu laikā viss pazūd. Es šo skatu neaizmirsīšu visu savu atlikušo dzīvi. Slēptuves iemītnieki nometās četrrāpus un apbrīnojami veikli iespraucās pa atveri savā alā. Slēptuves ieejas plātne bez kādām pēdām ieslīdēja savā vietā. Sienu ar automātiskajām durvīm no sagrautās Horālās sinagogas ķieģeļiem bija uzbūvējuši bēgļi. Roberts ķieģeļus bija sanesis, kad 1941. gada jūlijā pēc nacistu pavēles sinagoga tika nojaukta. Viņš mēdzis teikt: „Tie ir Liepājas Horālās sinagogas svētie ķieģeļi…”
__________________________________________________________________________
* (NINETEEN MONTHS IN A CELLAR: HOW 11 JEWS ELUDED HITLER’S Henchmen he Diary of Kalman Linkimer (1912–1987).Translated from Yiddish; published in 2003)