Pirmās nāvessoda izpildes, kuras dokumentēja vācieši, notika 3. un 4. jūlijā pēc tam, kad vietējā latviešu administrācija reģistrēja visus tajā laikā Liepājā dzīvojošos ebrejus. Šo divu dienu laikā tika nogalināti apmēram 400 ebreji, galvenokārt vīrieši.
1941. gada 5. jūlijā vācu militārais komandants izdeva rīkojumu visiem Liepājas ebrejiem uzšūt apģērbam dzeltenus kvadrātveida auduma ielāpus un aizliedza lielāko dienas daļu atstāt savu dzīvesvietu, kā arī izmantot sabiedrisko transportu.
Katru dienu 7.00 no rīta ebrejiem bija jāierodas Pažarnieku (tag.Ugunsdzēsēju) laukumā, lai it kā dotos piespiedu darbos. Drīz Pažarnieku laukums pārvērtās par vergu tirgu, kur visu liktenis jau bija izlemts. Kravas automašīnas gaidīja cilvēkus nogādāšanai dažādās darba vietās. Katru rītu notika ebreju atlase. Ja kāds no simtiem un pat tūkstošiem Pažarnieku laukumā sanākušo nederēja nacistiem vai šķita aizdomīgs, viņu nekavējoties nežēlīgi piekāva un aizvilka uz sieviešu cietumu.
8. un 9. jūlijā tika nošauti vēl 300 cilvēki, kurus atveda no cietuma Tiesas ielā. Nošaušanu, galvenokārt bākas un zvejas ostas apkārtnē, izpildīja vācu SD grupa un vietējie policisti. Sākotnēji latviešu organizācijas Selbstschutz dalībnieki bija iesaistīti tikai upuru pavadīšanā līdz slepkavības vietai.
Saskaņā ar tiesas prāvas dokumentiem par nacistu noziedznieku Grauelu, pirmie upuri bija 30 ebreji un komunisti, kuri 1941. gadā laikā no 5.–7. jūlijam tika arestēti un nošauti kā ķīlnieki, atriebjoties par vācu patruļas apšaudi Liepājas apkārtnē. Katrs piektais sieviešu cietuma ieslodzītais tika izraudzīts un nošauts kāpās pie bākas.
Slepkavības notika arī 8. 9. un 10. jūlijā. Katru dienu nošāva vismaz simts cilvēku. Slepkavības veica vācu un latviešu šāvēju komandas, kuru atšķirības zīme bija sarkanbaltsarkans apsējs. Upuri galvenokārt bija ebreji. Viņus divdesmit cilvēku grupās no sieviešu cietuma smagajās automašīnās nogādāja uz nāvessoda izpildes vietu. Pēc slepkavību sērijas vācu virsnieki ar automātiem iekāpa bedrē, lai pārbaudītu, vai kāds ir palicis dzīvs. Ja upuris tika atrasts ar dzīvības pazīmēm, viņi izdarīja kontrolšāvienus.
Historiogrāfijā ir dažas vācu karavīru un virsnieku dienasgrāmatas, kurās aprakstītas viņu redzētās ebreju slepkavība, t.sk. arī pie bākas Liepājā.
Kara korespondents un propagandists Verners Hartmans 6. jūlijā ieradās Liepājā devās no kuģa krastā un apmeklēja sieviešu cietumu Tiesas ielā 5. Viņš redzēja, ka kameras ir tik pārpildītas ar arestētajām personām, galvenokārt ebrejiem, ka nav pat kur apsēsties. Karavīri, kuri upurus nogādāja cietumā, lielākoties bija no Latvijas pašaizsardzības spēkiem.
8. jūlijā Hartmans, izmantojot savu preses ID, ieradās slepkavības vietā un palika tur no pulksten 11:00– 17:00. Viņš redzēja 10–15 cilvēkus no SD un garu grāvi, kas beidzās bedrē. „Brīvības cīnītāji”, kā Hartmans nosauca latviešus un SD cilvēkus, bedrē vienlaikus iedzina desmit ebrejus un izkārtoja viņus divās rindās. Viss apkārt bija pārklāts ar smadzenēm un asinīm. Hartmans liecināja, ka atceras, ka viņa klātbūtnē tika nogalināti aptuveni 200 cilvēki.
22 gadus vecais vācu jūras kājnieks Karls-Haincs L. aprakstīja ebreju masveida nošaušanu 1941. gada 15. jūlijā pie bākas Liepājā, kam viņš bija liecinieks kopā ar citiem Vērmahta karavīriem.
„… Tā bija karsta diena. Izkāpām no laivas un devāmies peldēties uz pludmali. Mēs izklaidējāmies ūdenī, mēģinājām sarunāties ar latviešu bērniem. Līdz pulksten 20.00 mums bija jāatgriežas uz kuģa. Atgriežoties, netālu no pludmales mēs satikām cilvēku grupu. Fortos, kas šeit atradās, pulcējās Vērmahta jūrnieki un karavīri. Lielākā daļa no viņiem bija peldkostīmos vai sporta tērpos, it kā viņi būtu nākuši no pludmales. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka te otiek kaut kāds sporta pasākums. Jā, sporta pasākums, lai arī cita veida. [..] Blakus stāvošais jūrnieks paziņoja, ka šovakar būs 45 vīrieši un 7 sievietes!
Apkārt karavīri, aptuveni 600–800 cilvēki, iespējams, lai apmierinātu savu nežēlīgo ziņkāri. [..] Visi šīs „cirka izrādes” apmeklētāji stāvēja, smēķēja cigaretes un pļāpāja, kad piestāja pirmā automašīna. Bija dzirdama komanda – „Izkāpt!”, un pēkšņi no kravas automašīnas pacēlās piecas galvas. Ārprātīgas bailes izkropļoja viņu sejas. Viņi bija ebreji. Upuri skrēja uz grāvja pusi un tika stumti ar gumijas stekiem. Tikmēr desmit šāvēju komandas vīri stāvēja grāvja malā – pa diviem katram upurim. SS seržants deva komandu: „Sagatavoties!” Desmit šautenes tika vērstas pret notiesātajiem. „Uguni!” Šāvieni izklausījās pēc asiem pātagas plīkšķiem. Nošaušana bija beigusies.
Šāvēji atgriezās malā, pārējie ar interesi skatījās uz grāvi. Seržants tuvojās ar automātu rokā. Viņš uzmanīgi skatījās uz mirušajiem un deva komandu līķus pārklāt ar smiltīm. Ik pēc 10 minūtēm ieradās automašīna ar upuriem. Viņu vidū bija arī rabīns.. Viss notika, tāpat kā iepriekš. Rabīns vēlējās paturēt kipu un nolika to grāvja malā, bet seržants pavēlēja kipu nolikt pie kājām. Tūlīt atskanēja šāviens, un arī rabīns nokrita. Todien automašīnas ieradās piecas reizes. Tika nošauti 25 cilvēki.
Visi lēnām izklīda. Kas notika šāvēju prātos? Šāds darbs nakti pēc nakts var būt darbs tikai cilvēkiem, kuru nervi neapšaubāmi ir kā tērauda troses. Mēs smejoties un sarunājoties gājām mājās, lielākā daļa no mums pļāpāja, bet nespējām pilnībā sagremot piedzīvoto. Notikušais, iespējams, paliks manī uz visiem laikiem. Šī ir daļa no pieredzes, kuru nekad neaizmirsīšu…”
Viens no visspilgtākajiem un traģiskākajiem dokumentiem, kas liecina par Liepājas ebreju iznīcināšanu pie bākas, ko veica nacistu noziedznieki un viņu līdzzinātāji, ir amatierfilma, kuru atvaļinājuma laikā 1941. gada jūlija beigās – augusta sākumā filmēja vācu 707. jūras flotes zenītrotas jūrnieks Reinhards Vīners.
Intervija ar viņu tika ierakstīta 1981. gada 27. septembrī Jad Vašemā (pieejama Bundesarchiv-Filmarchiv/Transit Film GmbH).
1941. gada vasarā R. Vīners, dodoties no Mēmeles (tag. Klaipēda) uz Rīgu, ieradās Liepājā un nolēma ar savu Kinekodak 8 kinokameru uzņemt dažus labus kadrus ar pilsētas apskates objektiem un apkārtējo ainavu.
No intervijas ar R. Vīneru:
„… tas bija jūlija beigās vai augusta sākumā. Bija karsta diena. Mēs devāmies uz parku kopā ar manu draugu seržantu Vaizelu. Pie mums pieskrēja kāds ļoti satraukts karavīrs un pastāstīja par netālu no šejienes notiekošo nežēlīgo izrēķināšanos, neieteikdams mums turp doties. Mēs vaicājām, kāpēc, un viņš atbildēja, ka tur tiek nogalināti ebreji.
Mēs tomēr devāmies uz turieni un ieraudzījām lielu skaitu Vērmahta un Jūras spēku vācu karavīrus, kā arī civiliedzīvotājus, kuri atgriezās vai devās uz pludmali. Viņi stāvēja ap izrakto grāvi kā skatītāji.
Man līdzi bija kinokamera. Tā vienmēr man bija līdzi. Es gribēju to visu filmēt, jo biju jau dzirdējis no ebrejiem, kas strādāja Jūras flotes piespiedu darbos, ka viņu ģimenes locekļi naktīs neatgriežas mājās. Viņus tirgū vai ceļā no darba tvarstīja latviešu aizsargi vai SS karavīri.
Sākumā es nostājos otrajā rindā aiz karavīriem, apmēram 50 metrus no grāvja, un sāku gaidīt, kas notiks tālāk. Kopumā es nofilmēju trīs vīriešu grupu slepkavību. Nepagāja ilgs laiks, kad parādījās kravas automašīna bez nojumes ar cilvēkiem. Es nezināju, cik viņu ir. Sākumā es viņus neredzēju, viņi gulēja automašīnas kravaskastē. Stūros no četrām pusēm bija civiliedzīvotāji ar dzeltenām apsaitēm ap piedurknēm un ieročiem. Tiklīdz kravas automašīna apstājās, no tās nekavējoties izlēca cilvēki ar dzeltenajām aprocēm. Kāds kaut ko izkliedza, un ebreji (es uzreiz sapratu, ka tie ir viņi) piecēlās. Viņiem priekšā un aizmugurē bija uzšūti dzelteni auduma kvadrāti.
Dāvida zvaigzni es uz apģērba neredzēju. Es gribētu uzsvērt, ka neredzēju visu notiekošo, jo skatījos objektīvā, kam nebija plašs skata leņķis. Es redzēju tikai to, ko filmēju. Filmas lente bija 15 metrus gara, un man bija jāpārtrauc filmēšana pēc 7,5 metriem, lai uzvilktu atsperes mehānismu.. Turklāt kameras tehnisko īpašību dēļ filmēšana nebija iespējama kā nepārtraukts cikls. Tāpēc filmas vidū nav pietiekami daudz kadru, kas varētu sniegt pilnīgu priekšstatu par notikušo.
Tad cilvēki ar dzeltenajām saitēm atkal kaut ko kliedza, un tas redzams filmā, un cilvēki pāri bortam sāka lēkt ārā no automašīnas. Viņu vidū bija invalīdi un nespēcīgie. Vīrieši atbalstīja viens otru. Pirms SS karavīri un latviešu palīgpolicija viņus aizdzina uz tranšeju, viņiem bija jāsastājas rindā. Tad ebrejiem pavēlēja ielēkt tranšejā un skriet līdz tās galam. Viņiem bija jāstāv ar muguru pret apšaudes vienību. Brīdī, kad viņi nolēca, viņi droši vien saprata, kas ar viņiem notiks. Viņiem tas noteikti bija jājūt, jo zem viņiem jau bija ar plānu smilšu kārtu pārklāts līķu slānis.”
Asiņainās akcijas laikā 1941. gada 20.–25. jūlijā pie bākas tika nogalināti apmēram 1100 vīrieši, no kuriem 80% bija pilsētas ebreju inteliģence.
Līdz 1941. gada jūlija beigām gandrīz 2000 ebreju, galvenokārt vīrieši, tika aizturēti un nošauti.
Pētnieki, kuri mēģina noteikt faktisko nāvessoda izpildes vietu pie Liepājas bākas, izsaka pieņēmumu, ka tranšeja, kurā droši vien joprojām ir nogalināto ebreju atliekas, atradās paralēli jūrai gar katakombām, kas mūsdienās atrodas abās Roņu ielas pusēs. Pieņēmums ir balstīts faktā, ka kara laikā nebija Roņu ielas un katakombas, kas atradās abās ielas pusēs, bija savstarpēji savienotas.