1942. gada 1. jūlijā pilsētā palikušajiem ebrejiem – apmēram 820 vīriešiem, sievietēm bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem – pavēlēja desmit dienu laikā pārcelties uz dzīvi geto. (Dažos avotos norādīti nedaudz atšķirīgi dati.) Ebrejiem bez atļaujas aizliedza pamest geto teritoriju, bet vietējiem iedzīvotājiem – ieiet geto teritorijā vai kontaktēties ar tā iedzīvotājiem. Uz geto nožogojuma tika izvietotas zīmes ar brīdinājumu nošaut ikvienu, kurš pārkāps noteikumus. Dažas ebreju sievietes, kuras bija precējušās ar latviešiem, lai varētu turpināt dzīvot kopā ar saviem vīriem ārpus geto teritorijas, tika sterilizētas. Tomēr vēlāk arī viņas aizdzina uz geto. Dažas jauktās ģimenes ar vāciešu palīdzību izšķīrās vēl pirms geto izveidošanas, un dzīvesbiedrs ebrejs dalīja likteni ar saviem tautības brāļiem un māsām.
1942. gada augustā tika pabeigta geto dzeloņstiepļu žoga būvniecība, un ebreji nonāca izolācijā. Geto bija vietējās vācu Drošības policijas (Sicherheitspolizei, SiPo) pakļautībā. Geto komandants bija kārtības dienesta (Schutzmannschaft ) virsnieks Francis Keršners. Pēc izdzīvojušo Liepājas geto ieslodzīto atmiņām, Kešners drīzāk bija izņēmums no tūkstošiem vācu virsnieku un izturējās pret ebrejiem samērā humāni.
Rītos pie galvenajiem geto vārtiem, kas atradās līdzās komandanta štābam, tiem, kuri devās uz darbu, izsniedza birkas ar numuriem. Katram ieslodzītajam, kurš no rīta pameta geto un vakarā atgriezās, bija nepieciešama šāda birka. Pārbaudot plauktu, kur tās tika izvietotas, komandants uzreiz redzēja, kurš atrodas geto teritorijā un kura tur nav.
Geto apsargāja 10–15 ar šautenēm apbruņoti latviešu policisti, no kuriem četri patrulēja geto nožogojumu visu diennakti.
Pusgadu pirms geto izveidošanas Liepājā tika nodibināta vietējā ebreju vecāko padome Alterstenrat (turpmāk tekstā jūdenrāts (Judenräte)). To vadīja Liepājas tirgotājs un sabiedriskais darbinieks Solomons Izraelīts un advokāts Menahems Kaganskis.
Jūdenrāts centās sakārtot geto ieslodzīto dzīves apstākļus.
Geto teritorija bija pārapdzīvota. Piemēram, mājā ar piecām istabām un virtuvi tika izvietoti 22 ieslodzītie, t. i., 3–6 cilvēki vienā istabā. Ebreju komiteja pūlējās katrai ģimenei ierādīt vismaz vienu istabu, radiniekus izvietot vienkopus, bet vientuļniekiem piešķirt atsevišķu istabu.
Tika izdoti īpaši noteikumi tīrības un kārtības uzturēšanai, bet izveidotā geto ieslodzīto policija kontrolēja šo noteikumu izpildi. Tāpēc Liepājas geto nebija nekārtību, netīrības vai epidēmiju. Jūdenrāts atradās ēkā Bāriņu ielā 31. Šeit dzīvoja arī tā vadītāji. Geto tika izveidots neliels Beit midraš (Beit midrash), atvērta bibliotēka, maza poliklīnika un skola. Pieaugušie, kā vien varēja, centās bērnus pasargāt no tām šausmām, kas viņus sagaidīja aiz dzeloņstiepļu žoga. Vienā no ēkām atradās slepens radio, ar kura palīdzību izdevās uzzināt jaunumus. Arbitrāžas tiesa bijušā zvērinātā advokāta Volfa vadībā izskatīja nesaskaņas starp kaimiņiem un geto iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumus. Pēc izdzīvojušo aculiecinieku stāstītā, visi atbildīgie pēc iespējas centās atvieglot ieslodzīto stāvokli.
Geto gūstekņi lielākoties strādāja vācu armijas un policijas labā. Viņus nodarbināja amatniecībā vai kā nekvalificētu darbaspēku. Daļa tika nodarbināta noliktavās, kur glabāja zāģmateriālus, apģērbu un kara trofejas, kā arī stacijā un dažādās darbnīcās. Sievietes strādāja rūpnīcās, virtuvēs un pilsētas attīrīšanā no bombardēšanas gruvešiem. Strādnieki katru dienu agri no rīta sapulcējās noteiktā vietā geto, kur tika sagrupēti atbilstoši darba vietai. Uz darbu un no tā viņi atgriezās organizētās kolonās grupas vadītāja ebreja pavadībā. Ar to Liepājas geto atšķīrās no citiem geto, jo parasti vācieši pieprasīja, lai grupas vadītājs nebūtu ebrejs. Ieslodzītie strādāja 16 – 18 stundas dienā, lielāko dienas daļu pavadot ārpus geto. Ikviens no viņiem zināja, ka par mazāko pārkāpumu viņu nekavējoties uz vietas varēja nošaut.
Tie, kuri strādāja geto teritorijā, tika nodarbināti darbnīcās un jūdenrāta norādītajās darba vietās. Viņi nodarbojās ar šūšanu, apavu remontu, sniedza kalēja pakalpojumus un nelielās darbnīcās izgatavoja juvelierizstrādājumus. To īpaši uzmanīja vācieši, kuri ik pa laikam kontrolēja geto. Visi nopelnītie līdzekļi tika nodoti vācu administrācijai. Lai atbrīvotu no smagā darba ārpus geto teritorijas, jūdenrāta darbnīcās centās nodarbināt vecākus un nespēcīgākus cilvēkus. Pēc vācu drošības policijas ekonomikas nodaļas pavēles vairāki augstas kvalifikācijas amatnieki bija spiesti strādāt bez atalgojuma. Viņiem izdeva īpašas atļaujas, ar kurām varēja brīvāk un ar mazākiem ierobežojumiem atrasties ārpus geto teritorijas. Šīs priekšrocības viņi izmantoja, lai palīdzētu citiem, un geto bija iemantojuši īpašu statusu.
Strādājošajiem ebrejiem un viņu ģimenēm pienākošās pārtikas devas centralizēti tika nodotas jūdenrātam. Ieslodzīto pārtikas deva bija uz pusi mazāka nekā strādājoša neebreja ikdienas iztikas norma. Tas bija nepietiekami, lai apmierinātu cilvēka vajadzības. Gūstekņi visos iespējamos veidos centās iegūt pārtiku, bieži liekot uz spēles savu veselību un dzīvību. Ebreju strādniekiem dažreiz izdevās no savām darba vietām slepus atnest cukuru vai ogles, ko varēja izmantot paši vai iemainīt pret kaut ko nepieciešamāku. Tas bija stingri aizliegts. Par šo pārkāpumu vairāki ebreji samaksāja ar savu un pat tuvinieku dzīvību. Salīdzinot ar citiem geto, pārbaude pie ieejas Liepājas geto nebija tik stingra.
Geto teritorijā bija neliela dārzs, kuru pārzināja Sofija Saksa kundze. Sev palīgos viņa iesaistīja bērnus. Tur audzēja kartupeļus, tomātus, gurķus un kāpostus. Tas palīdzēja geto teritorijā novērst absolūtu badu, tomēr ar to nācās saskarties diezgan bieži.
12 1942. gada 22. oktobrī piespiedu darbiem cukurfabrikā no Rīgas tika atvesti 160 ebreji, kuru izcelsmes valstis bija Lietuva, Polija, Čehoslovākija, Austrija un Vācija. Kopā ar viņiem ieradās ārsts, kurš arī bija ieslodzītais.
Viņus izvietoja savrupās geto ēkās. Sākumā viņiem aizliedza ienākt geto centrālajā teritorijā, bet vēlāk šo aizliegumu atcēla. Arī jaunpienācēji saņēma nedēļas pārtikas devas. Par mēģinājumu no rūpnīcas geto teritorijā ienest cukuru vairākus no viņiem pieķēra un izpildīja nāves sodu.
Naktī astoņi cilvēki no Rīgas grupas nezināmu iemeslu dēļ tika nošauti. 1942. gada decembra beigās, kad cukurfabrikā beidzās sezonas darbi, apmēram 100 ieslodzītos atgrieza Rīgas geto, bet 50 gūstekņus pēc vācu vadības pavēles atstāja darbā Liepājā ostā.
1943. gada martā dzīvus palikušos Rīgas ieslodzīto grupas gūstekņus atgrieza Rīgas geto.
1943. gada septembrī Liepājas ebreji vēl nezināja, ka jau 21. jūnijā Himlers izdevis pavēli par visu geto likvidāciju okupētajās teritorijās, bet geto iemītniekus ir paredzēts nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm. Šī pavēle neapmierināja civilpārvaldes administrāciju. Dr. Dorfels no apgabala komisariāta paziņoja SD, ka ebreju strādnieki ir ārkārtīgi nepieciešami vietējai ekonomikai un viņus jānomaina ar tādu pašu skaitu latviešu strādnieku. Geto komandants Francis Kešners piedāvāja ebrejus izvietot viņu darba vietās, ja geto ēkas nepieciešamas citiem mērķiem. Bet šie argumenti nepalīdzēja. 1943. gada augustā paklīda baumas, ka jau ir likvidēts Rīgas geto, bet ieslodzītie aizsūtīti uz Kaizervaldes koncentrācijas nometni. Ziņu par Liepājas geto likvidāciju tā iemītnieki uztvēra atšķirīgi. Daļa ebreju domāja, ka tiks nogalināti, tāpēc viņiem bija veronāla tabletes. Citi cerēja izglābties un savu nelielo iedzīvi lūdza uzglabāt pazīstamiem latviešiem, cerot pēc kara beigām to atdabūt atpakaļ. Bet bija arī tādi gūstekņi, kuri negribēja padoties un bija gatavi pretoties iznīcināšanai.
Kāds no geto ieslodzītajiem piedāvāja Izraēlitam nepadoties, bet cīnīties par savu un citu gūstekņu dzīvību. Ar krievu karagūstekņa Trofima Torbika palīdzību viņiem izdevās slepeni nogādāt geto pistoles. Izliekoties par vientiesi, Torbiks strādāja SD par zirgkopi un regulāri no geto teritorijas izveda mucas ar atkritumiem. Šajās mucās viņš geto teritorijā ieveda ieročus. Ebreji ieročus noslēpa pussagruvušā šķūnī, bet tos nepaguva izmantot. Latviešu apsargs nejauši atrada ieroču slēptuvi, tomēr geto komandantam Keršneram izdevās novērst represijas, pārliecinot SD, ka, iespējams, ieročus padomju okupācijas laikā 1940./41. gadā pametuši Sarkanās Armijas karavīri, kuri dislocējās šajā rajonā.
1943. gada rudenī jūdenrāts no geto komandanta Keršnera saņēma paziņojumu par geto likvidāciju. Tika noteikts, ka ebrejiem atļaus līdzi ņemt tik daudz mantu, cik viņi varēs panest. Vadoties no iepriekšējās pieredzes, ieslodzītie neticēja vāciešiem un bija pārliecināti, ka turpmāk sekos visu geto ieslodzīto iznīcināšana. Pēdējā naktī pirms geto likvidācijas tā teritorijā tika atslēgta gāzes padeve.
1943. gada 5. oktobrī geto ieslodzīto D. Zivconu izsauca uz SD, lai steidzami salabotu teletaipu, kas pēkšņi ziņojuma vidū bija apstājies. Zivcons aparātu salaboja, un viņam bija jāpamet telpa, tikko aparāts sāka darboties. Bet Dāvids paspēja uztvert frāzi – „likvidēt 8. oktobrī…”. Tas pamudināja viņu gatavoties bēgšanai. Pēc citiem avotiem, D. Zivconu par geto likvidāciju brīdinājis SD šoferis – Baltijas vācietis, kurš kopā ar viņu bija mācījies vācu ģimnāzijā. 6. oktobrī Dāvids kopā ar sievu Heniju (dz. Frīdlendere) nolēma bēgt. Viņiem pievienojās vēl viens jauns pāris – Mihoels un Hilda Skuteļski. Kamēr Mihoels novērsa apsarga uzmanību, piedāvājot viņam zelta gredzenus, Dāvidam izdevās dzeloņstiepļu nožogojumā izveidot caurumu. Pēc kāda laika bēgļi satikās pie Roberta un Johannas Sedoliem Tirgoņu ielā 14. Vairākas dienas viņi pavadīja bēniņos, kamēr Roberts un Dāvids pabeidza slēptuves izveidošanu mājas pagrabā. Vēlāk Sedola pagrabā jau bija 11 ebreji, kuriem izdevās sagaidīt atbrīvošanu.
Piektdien, 1943. gada 8. oktobrī, Jom Kipur svētku priekšvakarā, piecos no rīta ebrejiem pavēlēja sapulcēties geto pagalmā, nodot naudu un vērtslietas, ja kādam vēl tādas bija. Tad viņus sarindoja kolonnā un dzina pa Bāriņu ielu uz viņiem paredzēto vilciena sastāvu no 16 lopu vagoniem. Gūstekņus sadzina vagonos, un policistu uzraudzībā sastāvs devās ceļā. Neviens nezināja, uz kurieni viņus sūtīs, un gūstekņi baiļojās, ka viņus pa ceļam vai nonākot galā nogalinās. Kad vilciens divos naktī mežā apstājās, sākās panika. Viņi gāja pa smilšainu meža ceļu, līdz gūstekņi tālumā ieraudzīja barakas, kas bija nožogotas ar dzeloņstiepli un apgaismotas ar prožektoriem. Tā bija Kaizervalde. Tūlīt pēc ierašanās, sākās „baisā šķirošana”. Darbam derīgos un bērnus, kuri bija vecāki par 12 gadiem, nosūtīja uz vienu baraku, vecākus cilvēkus, invalīdus un sievietes ar bērniem – uz citu. Cilvēki saprata, ka vēl gaida otru grupu. Dažas sievietes savus mazos bērnus atstāja vecākajiem radiniekiem un pievienojās „darbam derīgo” grupai, bet lielākā daļa māšu palika pie saviem bērniem, lai dalītu ar viņiem drūmo likteni. Viņus nosūtīja uz Rīgas geto. Darbam derīgie vīrieši un sievietes bez bērniem, kā arī bērni, kuri bija vecāki par 12 gadiem, palika Kaizervaldē, lai turpmāk strādātu dažādus darbus.
Liepājas geto gūstekņu vidū bija arī jūdenrāta vadītājs S. Izraelīts ar sievu Jettu. Arī viņu liktenis bija tāds pats, kā visiem uz Kaizervaldi aizvestajiem Liepājas ebrejiem. Eta Izraēlita tur gāja bojā 1943. gada novembrī, bet viņas vīrs Solomons – 1944. gadā Štuthofas koncentrācijas nometnē.
Nepilnu mēnesi pēc Rīgas geto likvidācijas visi dzīvi palikušie tika deportēti uz Aušvicas un Štuthofas nāves nometnēm. Domājams, viņu bija vairāk kā 2000, no kuriem galamērķi sasniedza apmēram 800 cilvēku, bet pārējie ceļā aizgāja bojā.
Tomēr vācieši Liepājā atstāja dažus geto iemītniekus, kuri viņiem varēja būt noderīgi. 1943. gada 1. decembrī SD virsnieks pavēlēja noslēpties trīs meistariem – juvelierim Mišam Libaueram, kurpniekiem Jozefam Mendelštamam un Šmerlim Skuteļskim, lai gan viņu sievas un bērni jau bija deportēti. Viņus nomitināja SD bēniņos Kūrmājas prospektā 21. Viņiem pavēlēja noņemt dzeltenās ielāpu zvaigznes un nerādīties uz ielas. Gūstekņu uzdevums bija izgatavot Ziemassvētku dāvanas SD virsnieku ģimenēm Vācijā. Viņi meistaroja rotaslietas, kurpes un zābakus.
Bez tam viņi desmit dienas bija spiesti šķirot ebreju mantas, kuras bija palikušas geto. Vērtīgākās savāca SD karavīri, kuri nereti pat par tām kāvās. Neliela mantu daļa nonāca pie šucmaņiem un latviešu apsargiem, bet atlikušās lietas tika pārdotas melnajā tirgū pilsētas iedzīvotājiem. Drīz meistari saprata, ka, līdzko beigsies Ziemassvētku pasūtījumi, viņus gaida bēdīgas beigas. Krievu zirgkopis Trofims Torbiks palīdzēja viņiem bēgt, un pēc dažām dienās pagrabā pie Sedola uzradās vēl trīs ebreji.
Pēc geto likvidācijas tā teritoriju pārveidoja par karagūstekņu nometni, kas pastāvēja līdz 1944. gada decembrim. Lielāko daļu gūstekņu nogalināja, atlikušos nosūtīja uz nometnēm Polijā, Vācijā un Čehoslovākijā. Decembrī bijušās nometnes teritorijā izmitināja cilvēkus, kurus ar varu izveda no Krievijas piefrontes apgabaliem – Pleskavas, Novgorodas un Veļikijiem Lukiem.
_________________________________________________________________________
Avoti
- Rebecca Margolis, Edward Anders. The Linkimer Diary: How 11 Jews Survived the Holocaust
- Solomon Feigerson. The Tragic Fate of Liepaja Jews, Solomon Feigerson in Survivors Testimonies
- Andrew Ezergailis (ed.), Stockholm Documents, The German Occupation of Latvia 1941–1945 (Riga: Publishers of the Historical Institute of Latvia, 2002)
- George D. Schwab. The Destruction of a Family” in Gertrude Schneider, Muted Voices (New York: Philosophical Library, 1 987)?????
- Edward Anders and Juris Dubrovskis. Jews of Liepaja, Latvia 1941–1945. Unpublished database
- www.yadvashem.org