Ugunsdzēsēju Laukums (Hauptwachplatz) – viena no traģiskākajām holokausta vietām Liepājā, kur tika izlemts simtiem un tūkstošiem ebreju dzīvības vai nāves jautājums.
Sistemātiska ebreju iznīcināšana Liepājā (Libava) sākās no pirmajām okupācijas dienām 1941. gada 29. jūnijā.
Saskaņā ar Liepājas komandanta F. Bruknera pavēli, sākot no 5. jūlija, visiem ebreju vīriešiem vecumā no 16–60 gadiem katru rītu plkst. 7.00 jāpulcējas Ugunsdzēsēju laukumā, it kā lai dotos uz darbu.
Drīz laukums pārvērtās par baisu vergu tirgu, kur tika izlemts simtiem un tūkstošiem ebreju dzīvības vai nāves jautājums. Tur gatavībā stāvēja desmitiem kravas mašīnu, lai notiesātos aizvestu dažādos darbos.
Bet vispirms katru rītu notika tā saucamais Musterung (apskate, pārbaude). SD sadisti policijas pavadībā gāja starp cilvēku rindām. Ja viņiem likās, ka kāds uz viņiem skatās ar aizdomām, tad, nežēlīgi sitos, ebrejs tika aizvests uz sieviešu cietumu.
Ugunsdzēsēju laukums bija arī dažādu ļaundarību arēna, kuras izdomāja slepkavas, lai pazemotu un spīdzinātu ebrejus. Īpaši izcēlās SD šarfīrers Ēriks Handke, kurš bija pazīstams sadists.
Viņš izvēlējās vairākus ebrejus un pavēlēja viņiem nodziedāt Internacionāli vai Hatikvu. Ja ebreji atbildēja, ka viņi nesaprot pavēli, viņš tos nežēlīgi piekāva. Šāda asiņaina izrēķināšanās pirms ebrejus nosūtīšanas piespiedu darbos notika katru rītu.
Kādu rītu jūlija vidū SD kareivji vērsās pret vairākiem bārdainiem ebrejiem. Viņi tos aizvilka līdz Horālajai sinagogai Pētera ielā (tad. Kuršu), pavēlēja aplikt lūgšanu šalles, iedeva katram divus Toras ruļļus un, dažādi ņirgājoties, lika viņiem atgriezties Ugunsdzēsēju laukumā. Tur nacisti atritināja Toras ruļļus un pavēlēja ebrejiem pa tiem staigāt. Sākumā ebreji atteicās izpildīt komandu un drosmīgi pretojās. Tikai pēc tam, kad dažus no viņiem ar spēcīgiem sitieniem nogrūda zemē, nacistiem izdevās ebrejus, turot aiz rokām un kājām, aizvilkt līdz Toras ruļļiem.
Tad pienāca enerģiskā un bārdainā Libavas rabīna Isera Polonska kārta. Bez īpašiem iebildumiem viņš sāka staigāt, bet blakus Toras ruļļiem. Ne draudi, ne sitieni viņu nepiespieda mainīt maršrutu. Viņš varonīgi pretojās, bet tad no zvērīgi nāvējoša sitiena zaudēja samaņu. Rabīnu Polonski ieslodzīja cietumā un tajā pat dienā jūras karabāzes teritorijā kopā ar simtiem citu ebreju nošāva.
No Ugunsdzēsēju laukuma ebrejus sūtīja dažādos piespiedu darbos: ielu attīrīšanā no gruvešiem, lai strādātu vācu armijas labā korķu rūpnīcā vai jūras karabāzē, vai arī pludmalē pie bākas aizbērt upuru masu kapus, kurus viņi piespiedu kārtā bija izrakuši.
Līdz oktobra sākumam aizturēja un nogalināja tikai vīriešus. Daudzi ebreji cerēja, ka vācu kultūra neļaus nogalināt sievietes un bērnus.
Izrādījās, ka šīs cerības bija veltas. Tieši Roš-ha-Šana svētkos, 1941. gada 22.–23. septembrī, policija kopā ar SD karavīriem kā nikni zvēri uzklupa vairākām darba vietām, kur strādāja ebreju sievietes, un viņas cieši kā sardīnes bundžā sagrūda hapoito (ieslodzīto furgons). Tas izskatījās šausmīgi. Sievietes skrēja pa ielām, mēģināja noslēpties, bet slepkavas – „Eiropas varoņi” – viņas vajāja, saķēra aiz matiem un grūda furgonā.
No tās dienas arī sievietes un bērni, tāpat kā vīrieši, devās pa to pašu šaušalīgo notiesātā ceļu.
Tajā pat laikā, t.i., 1941. gada oktobrī, sāka nogalināt arī čigānus, vecus un nevarīgus latviešus no veco ļaužu mājām un nabagmājām. Latviešiem tas pilnībā nebija pieņemams, bet ar to bija par maz, lai novērstu izrēķināšanos ar nevainīgajiem tikai par to, ka viņi bija ebreji.