Vēsture

  1. Pirmās ziņas par ebrejiem Liepājā (Libau) datējamas ar 17. gadsimta beigām, pēc tam, kad 1625. gadā Liepājai tika piešķirtas pilsētas tiesības.
  2. Tajā laikā ebreju galvenās nodarbošanās bija pirkšanas-pārdošanas starpniecība, mazumtirdzniecība pa ciemiem (pauninieku tirdzniecība), amatniecība, spirta dedzināšana, viesu namu un krogu uzturēšana.
  3. Pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā ebrejiem Kurzemē tika piešķirtas pilsoņu tiesības, un jau 1799. gadā Liepājā tika oficiāli izveidota ebreju kopiena. Tajā pašā gadā ebrejiem tika noteikts dubultais nodoklis.
  4. No 1803. gada Liepājā darbojas ebreju kapsēta, un vēl šodien saglabājusies apbedīšanas brālības ēka. Paralēli pilsētā tika atvērtas lūgšanu mājas un sinagogas, izveidotas nabadzīgajiem domātas labdarības biedrības, skolas un kultūras organizācijas.
  5. Pirmie Liepājas (Kurzemes) ebreji sarunājās vācu valodā, savukārt ieceļotāji no Krievijas, Polijas un Lietuvas runāja jidišā. Kopš 1830. gadiem pilsētā darbojās ebreju skolas zēniem un meitenēm, kā arī ješivas un vakarskolas pieaugušajiem.
  6. Ebreju iedzīvotāju skaits Liepājā strauji pieauga: kopienas dibināšanas gados pilsētā dzīvoja vien 19 ebreju vīrieši, bet 1881. gadā ebreji jau veidoja 22% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Līdz 1911. gadam kopienā bija 10 308 cilvēki jeb 12% no pilsētas iedzīvotājiem.
  7. Ebrejiem bija būtiska loma Liepājas ekonomikā – rūpniecībā, tirdzniecībā, eksporta un importa operācijās, viesnīcu nozarē. Viņi dibināja bankas, kredītiestādes un labdarības biedrības.
  8. Pēc Libavas–Romnu dzelzceļa līnijas atklāšanas 1876. gadā Liepāja kļuva par nozīmīgu ostu un eksporta centru. Ebreji kontrolēja vairāk nekā 50% no lina un koksnes tirdzniecības, aptuveni 40% no visiem uzņēmumiem un ceturtā daļa pilsētas fabriku piederēja ebrejiem.
  9. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Republikas izveidošanās, līdz ar Krievijas tranzītceļu slēgšanu, Liepājas kā rūpniecības un tirdzniecības centra nozīme mazinājās, taču ebreji joprojām spēlēja nozīmīgu lomu pilsētas saimnieciskajā dzīvē. Ar viņu līdzdalību tika dibinātas “Liepājas banka” un “Liepājas tirdzniecības banka”. “Joint” Latvijas nodaļa nodibināja “Kooperatīvo aizdevumu un ieguldījumu banku”. Vadošie ebreju rūpnieki apvienojās “Liepājas ebreju tirgotāju un rūpnieku biedrībā”. Darbojās arī ebreju kredītsabiedrība. Tomēr Ulmaņa valdības īstenotā politika, atbalstot latviešu tautsaimniecības sektoru, negatīvi ietekmēja ebreju kopienas ekonomiku.
  10. Tolaik ebreju organizācijas aktīvi darbojās izglītības, labdarības, reliģiskajā un politiskajā jomā. 1920.–1930. gados pilsētā darbojās sioniskās, sociālistiskās un reliģiskās partijas, kā arī sporta un kultūras biedrības. Pēc 1934. gada K. Ulmaņa autoritārā režīma izveidošanās daudzi ebreju aktīvisti bija spiesti emigrēt, taču, ebreji turpināja aktīvi piedalīties pilsētas sabiedriskajā dzīvē.
  11. Sākot ar 1921. gadu, vairāki ebreji tika ievēlēti Liepājas pilsētas domē. Attiecības starp ebrejiem un citu tautību liepājniekiem bija savstarpējas cieņas pilnas. Vēsturiski Liepājā nekad nav pastāvējušas tikai ebrejiem paredzētas ielas vai kvartāli.

Holokausts Liepājā

  1.  Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā daudzi ebreji atbalstīja jauno varu un ieņēma amatus valsts un komunistiskās partijas struktūrās. Vienlaikus tika nacionalizēti ebreju uzņēmumi un likvidētas vairākas sabiedriskās organizācijas. 1941. gada 14. jūnijā 162 ebreji, kas tika turēti aizdomās par nelojalitāti padomju režīmam, tika deportēti uz Sibīriju.
  2.  1941. gada 22. jūnijā liepājnieku komunisti izveidoja strādnieku gvardi, kurā iesaistīja arī ebrejus. Daži no viņiem gāja bojā, aizstāvot pilsētu. Vairākiem simtiem ebreju izdevās evakuēties kopā ar atkāpjošos Sarkanās armijas daļām.
  3.  1941. gada 29. jūnijā, kad Liepāju ieņēma Vērmahta vienības, pilsētā atradās apmēram 7000 ebreju. Tajā pašā dienā latviešu pašaizsardzības spēki Raiņa parkā nošāva 33 ebrejus.
  4.   1941. gada 5. jūlijā visiem ebrejiem tika uzdots valkāt dzeltenu 10×10 cm kvadrātveida zīmi un ik dienu reģistrēties piespiedu darbam.
  5.   1941. gada 15. jūlijā vairāk nekā 1500 ebreju vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem tika nošauti pie bākas un zivju konservu rūpnīcas. Tajā pašā laikā tika iznīcinātas visas sinagogas. No 15. līdz 17. decembrim 1941. gadā notika lielākā ebreju masu slepkavība Šķēdes pievārtē, kur tika nogalinātas vairāk nekā 3000 sievietes, bērni un sirmgalvji.
  6.  1942. gada 1. jūlijā tika izveidots Liepājas geto, kurā ieslodzīja ap 800 ebreju. Judenrats (ebreju pašpārvalde) organizēja minjanu, bibliotēku un dramatisko pulciņu. Lielākā daļa geto iemītnieku strādāja darbnīcās ārpus tā robežām. Par mēģinājumiem ievest aizliegtus pārtikas produktus vairāki cilvēki tika sodīti ar nāvi.
  7.   1943. gada rudenī judenrats saņēma paziņojumu par geto likvidāciju un ieslodzīto pārvietošanu uz koncentrācijas nometnēm. Daļa cilvēku izdarīja pašnāvību, daži aizbēga; apmēram 20–30 ebreju paslēpās pilsētā. Pārējie tika pārvietoti uz Kaiservaldes nometni Rīgā, 360 darbnespējīgi – uz Aušvici. Geto tika likvidēts Jom Kipur svētkos – 1943. gada 8. oktobrī.
  8.  Tā beidza pastāvēt Liepājas ebreju kopiena. Padomju laikā kopiena netika atjaunota, taču Holokaustā izdzīvojušie liepājnieki regulāri tikās, uzturēja siltas attiecības un atzīmēja svētkus.
  9. Ebreju dzīves atdzimšana Liepājā
  10.  Ebreju dzīves atdzimšana Liepājā sākās 1989. gadā, kad tika dibināta Latvijas Ebreju Kultūras biedrības (LŽKB) Liepājas nodaļa. 1991. gadā tā tika pārveidota un ieguva nosaukumu Liepājas Ebreju Draudze ar Vladimiru Bānu, kā priekšsēdētāju.
  11.  Daudzus gadus draudzē darbojās skola, ulpans un interešu klubi, kuros aktīvi piedalījās 125 draudzes biedri. 1990. un 2000. gados draudzi vadīja Vladimirs Bāns, Leonīds Rozenbergs, Naums Vorobeičiks un Ilana Ivanova. Kopš 2019. gada Liepājas Ebreju draudzes valdes priekšsēdētāja ir Anna Petrova.