Olimpija bija vadošais Liepājas futbola klubs. 1920.—1930. gados “Olimpija” 7 reizes kļuva par valsts čempioniem. Pirmoreiz tas notika 1927. gadā. Vienīgais spēlētājs, kurš izcīnīja visus 7 meistartitulus bija pussargs Kārlis Tīls. 1930. gadā mūžīgā glabāšanā “Olimpija” ieguva Rīgas kausu (to mūžīgā glabāšanā piešķīra tai komandai, kura kausu ieguva trīs reizes pēc kārtas), kura izcīņā piedalījās visi Latvijas Futbola savienības klubi.

“Olimpija” sagatavoja 17 spēlētājus Latvijas izlasei, kuri, kopā izlasē nospēlēja 141 spēli, gūstot 12 vārtus. Visvairāk spēļu aizvadīja vārtsargs Harijs Lazdiņš, pussargs Rūdolfs Kronlaks un aizsargs Fricis Laumanis – 18. Visvairāk vārtu “olimpiešiem” guva Voldemārs Žins, kurš 10 spēlēs guva 5 vārtus. Visvairāk “Olimpijas” spēlētāju – 6 piedalījušies 1926. gada 21. augusta izbraukuma spēlē pret Lietuvu. Šajā spēlē Latvijas izlasei uzvaru kaldināja Pikols, Tils, Dambrevics, Blūzmanis, Dudaņecs un Feldbergs.

Klubs bija viens no futbola modes noteicējiem, jo tajā laikā par liepājniekiem vairāk titulus izcīnījusi bija tikai Rīgas FK – 8. 1936. gadā komandu sāka trenēt bijušais Austrijas izlases uzbrucējs Oto Fišers. Četrus gadus līdz kara sākumam viņa vadībā komanda piedalījās trijos čempionātos.

1932. un 1933. gadā komanda piedalījās arī Latvijas čempionātā hokejā, abās sezonās izcīnot uzvaru Liepājas zonas meistarsacīkstēs, taču čempionāta finālā piekāpjoties Rīgas “Unions” hokejistiem.

 

Treneris no ārzemēm – labi vai slikti?

Jau rakstījām, ka “Liepājas metalurga” hokeja komandā notikusi galvenā trenera maiņa un tagad hokejistus vada Vesa Surenkins no Somijas. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tas ir piektais treneris no citas valsts, kas stājies pie kādas mūsu pilsētas komandas stūres, un pirmais ne no bijušajām PSRS republikām.

Ja vērtētu tikai pēc iepriekšējo četru darbības, tad uz virsrakstā izteikto jautājumu būtu jāatbild noliedzoši un apstiprinātos šādas ārzemju treneru uzaicināšanas skeptiķu argumenti, ka tas neveicina attiecīgās komandas vienmērīgu, pakāpenisku attīstību. Jo neviens no šiem ārvalstu speciālistiem ilgi nav noturējies un nākamajiem viss bijis jāsāk no jauna. Pat olimpiskais un pasaules čempions hokejā Vasilijs Pervuhins no Krievijas, kas sākumā viesa lielas cerības, nostrādāja tikai pusotru sezonu. Nemaz nerunājot par futbola komandas treneriem. Lai pārliecinātos par Krievijas trenera Anatolija Šelesta neatbilstību, bija vajadzīga tikai viena sezona, bet Lietuvas trenera Šendeļa Geršoviča vērtējumam pietika ar diviem mēnešiem un Vladimira Muhanova no Krievijas – tikai ar vienu mēnesi ilgāku laiku.

Taču, ja paskatāmies atpakaļ vēl tālākā pagātnē, tad atbilde varētu būt pavisam citāda. Jā, divdesmito gadu beigās “Olimpijas” futbola komandai četru sezonu laikā bija trīs ārzemju treneri, un tikai austrietis Bruno Zingers nostrādāja ilgāk par gadu, kamēr viņa tautietim Fricim Hīringeram pietika ar gadu un čeham Villijam Malošekam pat ar pusgadu. Un tomēr tieši viņu vadībā liepājnieki sāka stabili noteikt toni Latvijas futbolā un guva pirmos čempionu titulus. Bet Otto Fišers no Vīnes, kas trenēja “Olimpiju” četras sezonas trīsdesmito gadu beigās, ne tikai trijās no tām aizvadīja komandu līdz valsts čempiona nosaukumam, bet vispār ievirzīja Liepājas futbolu jaunā gultnē.

Tāpēc arī uz virsrakstā izteikto jautājumu nevar atbildēt tikai noliedzoši vai tikai apstiprinoši. Tāpat kā ārzemju spēlētāju uzaicināšana ir loterija, kurā var iegūt, bet var arī zaudēt, tāpat tas attiecas arī uz treneriem. Tikai ar to gan jārēķinās, ka pie citu valstu speciālistu uzaicināšanas nāksies pierast.

/Andžils Remess/

Laikraksts “Kurzemes Vārds” 2003. gada 29. septembris

Raksts

Foto